Menu

Žigalo grēks

- Gribu seksu

Lords pacēla nokritušo grāmatu un no blakus istabas atnesa neiesāktu Smirnoff pudeli. Lords mani saprata, viņš arī bija vīrietis. Paklausot mājienam, Lords uzlēca uz dīvāna un, piespiedās man ar savu silto ķermeni. Viņš it kā lūdza piedošanu par savas samnieces izvēli, pats nebūdams vainīgs. Satvēris garo purnu, ielūkojos sava patreiz vienīgā drauga acīs. Tās nemeloja, arī viņam vairāk patika kuces. Iedevis viņam uz purna buču, paņēmu no šķīvja iesākto desas luņķi. Uzmanīgi satvēris zobos salāmi, viņš nolēca no gultas un devās uz virtuvi. Es, atskrūvējis pudeli, kāri pieplaku pie kakliņa.
Man viss bija vienalga. Man viss bija beidzies.
– Jau rīt pat uzteikšu šo darbu un piezvanīšu Irēnai uz Londonu. Man viss ir līdz kaklam un pār pārēm. Neesmu tāds naudas vergs, lai kļūtu par mazohistu un tēlotu seksa atturībnieku. Jāsagaida tikai rīts, lai būtu skaidrā.– šķidrums pudelē manāmi noplaka.
– Tikai rīts…
– Eliss, mēnestiņ, neguli es tevi ļoti gribu! Pasauc Lordu, mēnestiņ!– bet mēnestiņš klusēja pēdas pagriezis pret sauli.
Mēnestiņš bija spiritus vini* narkozē.
– Lord. Nāc pie manis, pakutini brālīti, L-o-o-r-d!– pēc balss varēja just, ka Antra ir gatava raudāt. Uz grīdas nokrita pudele, bet nesaplīsa. Noklikšēja šķiltavas un jau pēc brīža mentola cigarešu dūmi sasniedza manas nāsis.
– Krist, atnes kaut ko iedzert. Man gribas vēl.– un atskanēja elsas un šņuksti. Varēja dzirdēt kā krampjaini tiek ievilkts gaiss.
– Krist, viņa mani vairs negrib. Dzirdi, vairs negrib.– viņas balsī bija dzirdams izmisums.
– Nāc šurp palīdzi man nobeigt, Krist. Man gribās…– no blakus istabas ielidoja Antras sviets banānu ķekars.
Kā pusmiegā piecēlos un negribīgi devos uz blakus istabu. Mierinājumu drīzāk vajadzēja man, nevis jaunajam pārim. Man līdzi, galvu nokāris un žāvādamies, nāca Lords. Viņš vienmēr sevi uzskatīja par mājas saimnieku, viņam vajadzēja būt lietas kursā par mājās notiekošo.
Nodevis mīlestību mēnestiņš gulēja pagriezis savu dark side of the Moon* pret savu saulīti. Tas pilnībā bija atdevies viltīgā Bakha* rokās. Mēnestiņš nereaģēja, kad Lords ar mēli centās no saimnieces nolaizīt putukrējuma un želejas paliekas. Arī saulītes bermudu trīstūris un pauguriņi bija vienā putukrējumā, bet Lordam Antra bija vienaldzīga.
Lords atzina tikai saimnieci.
Es savu bosu.
Vismaz līdz rītam Antra tāda bija.

– Jā, kaķīt, jā! Cik labi! Es tūlīt beigšu, ārprāts!– bezmaz vai kliedza Antra. Viņas ķermeņa trīsas liecināja, ka šajās trijās nedēļās mana prasme nebija zudusi. Meitenīgās rokas vadīja manu galvu, brīžiem to glāstīdama, brīžiem sāpīgi ieķerdamās manos matos. Mana mēle dancoja ap caurdurto brālīti un virpināja tajā ievērto zelta ķēdīti.
Komanda mainīt pozu, bija kā zibens pie skaidrām debesīm.
– Nāc man virsū! Nē, ne tā, otrādi.– viņa lietišķi komandēja kā Orleānas jaunava.– Nebaidies, nenoraušu tavas mantiņas.
No saskaitāmo vietas, kā saka summa nemainās. Tā šķiet mani vēl mācīja pamatskolā. Pārgājis uz sešdesmitdeviņi, mans puisītis atrada mājvietu starp saulītes pauguriņiem*. No nolemtības sajūtas, bezcerības, alkohola un triju nedēļu ilgās bezdarbības, mans puisītis bija pasācis nīkuļot. Taču sajutis Antras ādas maigos pieskārienus, tas ar cerībām sāka mosties. Asinis pa vēnām sāka skriet straujāk, arī galva sāka skaidroties un, es cenšoties nezaudēt ritmu, kvēli lūdzu Dievu, dot man vēl vienu iespēju iekarot savu Afrodīti*.
– Krist, noliec to vella vibratoru, labāk ar pirkstiem,un abos. Jā, jā tieši tā.– viņa, kaisles pārņemta locījās un kustējās kā zutis.– Paņem ciešāk brālīti. Ak, ārprāts…
Nolādēju savu pārsteidzīgo rīcību līzdams pudelē un gānīju sevi par neticību iespējai iegūt šo blondo Bārbiju* gultā arī fiziski. Nezinādams nevienu lūgsnu, vērsos pie Visaugstākā brīvā interpretācijā.
– Ak, svētais Ambrozij*, kādēļ tu izgudroji šo velna dziru, kas apdullina manu prātu?– mēģināju improvizēt. Ceru, ka viņš man kādreiz to piedos.
– Dievs, palīdzi man aizdzīt misteru Mērfiju*. Vērs Antras labvēlību pret mani, Dievs. Es kļūšu monopolists, monokulārs, monoga…– es sapinos terminoloģijā.
– Vells parāvis, kā to īsti sauc, kad tikai ar vienu?– Mana mēle sapinās un atmiņa atteicās mani klausīt. Es izmisis turpināju.
– Es vairs nebūšu žigolo! Viņa man būs pēdējā un vienīgā! Dievs, palīdzi vērst viņas prātu man par labu un visa pasaule, manis pēc, lai iet pa gaisu.– es biju gatavs pārdot pat savu miesīgo māti, lai tik būtu blakus savam sapņu tēlam mūžīgi.
– Ak, Dievs!…
Viņa beidza ātrāk par mani.
Viņa aizmirsa to pateikt.
Debesis pavērās. Pa gaismas staru, pa tādu kā eskalātoru, tuvojās balts vīriņš ar garu bārdu un zeltainu nimbu virs galvas. Šķelmīgi pasmaidījis, viņš ieskatījās bauslības galdiņā un teica.
– Par vēlu, mans dēls, par vēlu! Tu esi grēkojis kļūdams par žigolo. Tev būs lemts skriet pakaļ blondīnēm un sievu starp tām neatrast.– un sirdīgi papurināja man ar pirkstu.
– Pats esi vainīgs, ka pirms pieciem gadiem neglītajā pīlēnā nesaskatīji šīsdienas gulbi un atraidīji to, mans dēls. Nu, jau ir par vēlu. Esmu svētījis šo laulību. Nes vien savu krustu tālāk, dēls, un varbūt tev kādreiz taps piedots. Āmen!– kā timpānu skaņas galvā skanēja Visuvarenā balss.
Puisītis agonēja starp krūtīm un, es, kā zibens ķerts, bez elpas nokritu blakus savam sapņu tēlam. Es biju satriekts un pagalam.
Likās, atvērās elles vārti un nosmirdēja pēc sēra.
Es biju tikai un vienīgi žigolo.
– Es negribu to sevī iekšā pirms laika. Es domāju, ka tu to zini.– Antra ar roku aptaustīja savas miklās krūtis.
– Piedod, bet tev tomēr nevajadzēja nākt pie man gultā blakus. Gan jau mēs ar Alisi būtu pašas tikušas galā.– Pasmēlusi no krūts manu sēklu, viņa iezieda ar to savu seju, un kaklu.
– Negribi to pagaršot, lai zinātu cik tā ir barojoša un garšīga?– un pastiepa savu roku pie manas mutes. Paostīju un ar mēles galiņu pārlaidu pār plaukstu. Tā bija sāļa.
– „Rūgts, rūgts!”, nezin kāpēc saka kāzās. Man gan tā likās sāļa un bezgaršīga, no rūgtuma ne miņas. Varbūt sievietēm mute ir citas garšas kārpiņas?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *