Menu

Viņas mīlējās nepārtraukti

- Romantika

Viņas mīlējās nepārtraukti. Uz pasaules bija viņas tikai divas vien, citi cilvēki neeksistēja vispār. Būtībā viņas būtu varējuši iztikt arī bez manis. Varbūt tikai Lords, vienīgais no vīriešu kārtas pārstāvjiem, šad un tad bija pieprasīts.
Lordam tas ne pārāk patika un viņš bieži nāca klausīties, kā es skaļī balsī lasu Kaķa šūpuli*, lai nesajuktu prātā. Jau trešo nedēļu būt blakus savam sapņu tēlam un, saprast, ka Antra nekad nebūs mana, bija mokoši neizturami. Sākumā atslēgties palīdzēja bāriņš, bet vajadzīgo mierinājumu tas tā arī sniegt nespēja.
– Galu galā, es taču esmu profesionālis. Velns, lai parauj to blondo grēku! Iegrūda Irēna man kaķi maisā, ne darbiņu! Būtu zinājis, nemūžam nepiekristu!– nodomāju palūkojies uz atvērtām guļamistabas durvīm. Un vēl kas, es tomēr atrados savā pamatdarbā un riskēt ar to un sākt dzert man nebija tiesību.
– Nē, es neesmu soģis nedz Alisei, nedz Antrai, tā ir viņu personīgā darīšana. Lai taisa kaut vai harēmu, apsargāšu arī to. Lai precas kaut vai ar Alises Lordu afgānu kurtu! Tikai, lai tur, nolādēts, nebūtu manas Antras!– atmetis malā Vonegūtu es pieplaku pie pudeles.
– In wine there is truth. Nolādēts, nolādēts, nolādēts…!

Šodien rudzulaukā, kur zem milzīgas egles lauka vidū abas nimfas pavadījā laiku divvientulībā, salasīju rudzupuķes. Kad aiz gara laika uzpīto vainadziņu uzliku galvā Antrai, Alise tai davāto ziedu buķeti nometa zemē, un pirms aizskriešanas zibeņus mestdama, iecirta man skanīgu pliķi. Pacēlusi skaisto rudzupuķu pušķi, viņai pakaļ aizskrēja arī Antra. Paturot abas redzeslokā, es viņām pa gabalu sekoju.
Pie mājas mani sagaidīja Lords. Nogūlies uz sliekšņa, viņš draudīgi rūca, ik pa brīžam ieklausīdamies kas notiek mājās. Pēc skaļajām balsīm, kas bija dzirdamas pat uz ielas, varēja saprast, kas starp vīru un sievu ir pārlēkusi pamatīga dzirkstele.
Lords zināja, ka šī dzirkstele biju es.
Devos uz lapeni, kur, ja atmiņa mani neviļ, bija palikusi pusizdzerta Hennessy pudele. Gribējās aizmirsties, atslēgties un aizmukt no šejienes. No visiem neformāļiem, emansipētām jaunkundzēm, no visas pasaules. Nebiju domājis, ka šī emansipācijas indeve var aiziet tik tālu. Pēc Irēnas ārzemju komandējumiem manīju, ka viņa vairs negaida kad atvēršu mašīnas vai istabas durvis, piestumšu krēslu vai samaksāšu rēķinu kafeijnīcā un, vēl daudz daudz citu sīkumu, kuriem agrāk biju spiests pievērst savu uzmanību vēlēdamies viņām izpatikt.
Cik zinu, uzmanības izrādīšana, nav svarīgi vai tas ir kāds gaumīgs nieciņš vai skaists zieds, vienmēr ir devis prieku gan devējam, gan ņēmējam. Tas ir apliecinājums, ka otrs cilvēks tev ir interesants un tev kaut ko nozīmē.
– Pagaidi, šķiet sāku kaut ko saprast! Tik tiešām. kā tas man ātrāk neienāca prātā! Aiz meitenīgā tēla, man paslīdēja garām, ka Alise vairs nav sieviete, bet gan vīrietis. Precēts vīrietis ar jaunu sievu.– es pēkšņi atskārtu.
– Aiz formas neredzēju saturu, velns mani parāvis! Arī vārda maiņa no Alises uz Eliss taču izteica visu. Eliss Kūpers* bija viņas elks. Tas taču bija acīmredzami,– es sev pārmetu.
Pasniedzot vainadziņu Antrai, es droši vien biju izsaucis greizsirdības lēkmi, ne mazāk. Bet pasniedzot rudzupuķu pušķīti Alisei, vai tiešām es būtu viņai kaut ko piedāvājis?
– Murgs, un nekas vairāk! Nav svarīgi, kādu lomu Alise ir uzņēmies vai spēlē, sievišķā sūtība ir palikusi. Palikusi, bet dāvātus ziedus atraida?– biju pilnīgā neizpratnē.
– Crazy World, crazy Women!*

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *