Menu

Nebaidies no meitenēm

- Romantika

– Kāpēc tu par mums tā baidies? Uztver viņu kā mūsējo, kā žigolo, kurš pilda savus profesionālos pienākumus. Sekss viņam aizliegts, vai aizmirsi? Ja, jau viņš tevi, manu saulīt, nespēja pavedināt, tad mūsu mīla ir spēcīgāka. Bet, kad tu viņam atteici un atgādināji, ka viņš atrodas darbā, mums vispār ne no kā vairs nav jābaidās. Mēs ar tevi taču esam laulāts pāris!– Alise ciešāk apņēma Antru.
– Nu un lai dzird, kas mums no tā, gabals nokritīs vai?– viņa parādīja kas šeit ir saimnieks.
– Es paļaujos uz Irēnu, kaut arī viņa tomēr ir baigā! Būtu mums viņas nauda, ietekme, un pazīšanas, mums nebūtu pat jāslēpjas no visiem kāzu vakarā un medusmēnesī. Mēs pieņemtu likumus kā Holandē un šo pludmali mēs sadalītu starp varavīksnes bērniem un nūdistiem.– Antra sapņaini nopūtās.
– Antruci, tu tā arī man nepastāstīji, kā tu izgāji uz Irēnu un pēc tam uz Kristu. Es arī nesaprotu, kādā pavadā Irēna viņu tur. Viņš nav slikts, tas tiesa, Irēna viņu ir labi izdresējusi. Krists nav bodyqaurds*, bet redzēji kā bomži, tie neķītrie glūniķi no viņa aizlaidās. Van Damme un 007 vienā personā.– iemetusi kārtējo mēriņu Alise vairs nespēja apturēt savus runas plūdus.
Viņa zināja, ka alkohols nav viņas stiprā puse. Tagad to zināju arī es.
Lords gari nožāvājās un paskatījās uz mani, lai redzētu vai viss par mani teiktais atbilst patiesībai. Piemiedzis viņam ar aci un aizsmēķējis kārtējo cigareti, izpūtu dūmus viņa virzienā. Lords noskurinājās un pārmetoši manī nolūkojies devās pie jaunā pāra. Izdzēris apelsīnu sulu un paņēmis grāmatu, es devos uz lapeni. Šādas pļāpas mani galīgi neinteresēja. Ciest nevaru salkanus sieviešu seriālus un sarunas ne par ko.
– Dzirdēju, ka pie citām Krists ejot tikai ar viņas ziņu…– vējš atnesa sarunu fragmentus.
– Kaut gan, kur politika, arī tur liela nauda, lieli noslēpumi. Var augstu kāpt, gan zemu krist. To be or not to be*,– Alise centās paspīdēt ar savām zināšanām.
– Mums ar tevi Eliss viss ir vienkāršāk, vai ne. Mūsu attiecības balstās uz patiesu mīlestību, nevis naudu. Vai tiesa, mēnestiņ.– Antra mainīja sarunas virzienu.
– Mani vairāk par visu interesē kā mēs šodien ar tevi mīlēsimies, nevis kāpēc Krists pie viņas strādā. Ja gribi zināt ko sīkāk pavaicā Irēnai pati…– vejš atnesa sarunas nobeigumu.
Nokaunējies par savas saimnieces pļāpīgumu, manā sargpostenī ienāca Lords un nolaizīja manu vaigu. Mēs bijām vienisprātis, šādas sarunas nav domātas vīriešu ausīm kā tādām. Paglaudījis viņu un, ielējis sev kārtējo brendija devu, es turpināju lasīt Bokonona atklāsmes*:
” Notika tā – “tam vajadzēja notikt”, kā sacītu Bokononā, – ka man blakus sēdošā ielene un bārmenis, kas mani apkalpoja, kādreiz bija mācījušies kopā ar Frenklinu Honikeru, vaboļu spīdzinātāju, vidējo bērnu, pazudušo dēlu.
Ielene, kura dēvējās par Sandru, piesolīja man tādus priekus, kādi pieejami vienīgi Pigala laukumā Parīzē un Portsaīdā. Es teicu, ka neinteresējos par šiem jautājumiem, un viņai pietika asprātības atbildēt, ka viņai tie arī nemaz tik ļoti neinteresējot. Vēlāk izrādījās, ka mēs abi esam pārspīlējuši savu neieinteresētību, kaut arī ne pārāk daudz.”
Kā izrādās, tā gadās ne tikai ar mani.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *