Menu

Man pietrūkst tavu glāstu. c

- Orālā bauda

Jaunais cilvēks staveja istabā pie spoguļa un aplūkoja uz kakla pulsējošās vēnas. Tajās plūda viņa dzīve ar visām tās ilgām un sāpēm, atmiņu upe. Tik viegli būtu bijis to vienā vēzienā novirzīt citā gultnē, ļaut tai izplūst no krastiem un aizskalot visu sāpīgo. Cik reižu viņš tā bija stāvējis pēdējo gadu laikā? Vairākus simtus? Tūkstoti? Visa šī brīža dzīve sastāvēja no tādiem mirkļiem. Pludmales māja bija viņa patvērums un reizē nāves nometne. Šeit viņš uzturējās ik reizi, kad pārņēma īstas un asas atmiņu skumjas, ko nevarēja vairs remdēt apātijā vai loģiskos spriedumos. Kā šodien. Viņš izgāja uz terases. Viļņu troksnis pārmāca visas apkārtnes skaņas. Šodien jūra mani nesagaidīs. Šis ir īpašs vakars. Tā viņš mēdza teikt katru reizi. Kārtējā shēma, kuru neviens nebija veidojis, rakstījis. Tā nejauši notika pirmo reizi un neapzināti vienmēr atkārtojās.
Šī tomēr bija īpaša reize. Jūra trakoja, un pie tās nebija neviena paša cilvēka. Jauneklis, drēbes nenovilcis, iebrida līdz gurniem ūdenī. Viņš skatījās un skatījās tumšajās debesīs, bet jūra nestājās viņu aicināt savā klēpī. Vēl ne, māt, vēl ne šoreiz.. Es baidos. Tev es nekautrējos atzīt, ka tikai bailes liedz man tevi paklausīt. Katijai es nevaru to teikt. Viņas ticības dzīvei pamatakmens ir mana ticība, ko viņa neapzinās esam tik vāju, kāda tā reāli ir. Tu jau zini, māt, tu mani pazīsti kā neviens cits, tikai tu un vēl Mēness, mans tēvs.. Bet šodien viņa te nav, viņš ir paslēpies mākoņos, lai nebūtu mani jāsatiek.. Es viņu saprotu un atbalstu.. Ko viņš varētu man pateikt tādu, kas mani apmierinātu? Vīrišķa cietsirdība, zobus sakoduši, mēs paejam viens otram šodien garām. Nu es iešu prom arī no tevis, māt..
Viņš aizdedzināja sveci un nostatīja tai priekšā uz galdiņa krāsaina stikla plātnīti ar izgrieztiem ornamentiem. Caur tiem spīdošā gaisma spokaini atstarojās uz viņa kailās ādas un telpas sienas, griestiem, grīdas. Jauneklis aizdedzināja cigareti. Kad tā bija kārtīgi iedegusies, viņš ar nagiem noknieba mazu hašiša masas gabaliņu un uzlika to uz oglītes cigaretes galā. Brūnais brīnums izdvesa biezu dūmu strūkliņu; jauneklis ātri pielika tai stikla caurulīti un iesūca to sevī. Dūmi piepildīja plaušas un tūdaļ kā karsts vilnis iesitās galvā. Pēc vēl viena dūma ēnu kontūras kļuva asākas, tās it kā materializējās un kļuva telpiskas. Katra no tām elpoja savā ritmā, un katrai bija sava sāpe, savs stāsts stāstāms, bet nakts priekšā vēl solījās būt gara. Trešā reize; vēl dažas minūtes, un tad jau bezapziņa, kam cauri strāvoja paralēlās realitātes skaidrā uztvere. Nedz laiks, nedz telpas jēdziens netraucēja ar savu klātbūtni, taču eksistences robežas nebija sagrautas. Es pastāvu, kaut manis vairs nav. Es apzinos, kaut nespēju domāt. Acumirklīga laime un piepildījums, un reizē nāves demonstrācijas versija. Es zinu, ka elpoju, tikai tāpēc, ka dzirdu savu elpu. Tik skaļa, tik apdullinoša cauri visam šim klusumam. Vienīgā skaņa, kas notur mani pie zemes. Bet tā gribas vienkārši aizlidot… Nomirt? Nē! Bet arī nepalikt dzīvam.. Jauneklis iebāza roku zem spilvena. No pēkšņā sasprindzinājuma viņa piere norasoja sviedru lāsītēm, kad pirksti pieskārās vēsam metālam. Katru reizi šī spēle, atkal stāvot pie spoguļa un lemjot pašam savu likteni. Šoreiz viss joprojām bija citādi. Vai varbut..
Šāviens spalgi pārcirta sapņa dūmaku. Stikls līdz ar sveci sašķīda sīkās drumslās, telpa iegrima tumsā. Viss bija beidzies. Rīt būtu bijusi jubileja. Bet es neiešu atpakaļ, es vairs nevaru.
– Pasniedz, lūdzu, man sālstrauciņu, – palūdza Katija.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *